Dzejolis par naudu / dzejoļi

Bezvēja laikā bura kļūst par vienkāršu audumu.
tīt dziju kamolā jau nogurusi roka pa apli skriet jau nogurusi doma par apli būt jau nogurusi sirds

CILVĒKA NĀVE Un nebūs vairs, kam nest Uz Zemes bērēm cerīnes un rozes. Bet arī nāve šovakar Ir tāda nervoza. Kā viņa izkapti tur! Tā var iegriezt sev sejā. Vai viņa aizlūdz par mums, Dzedrā vecene sērīgā? Redzi tā ir. Nāve nevar bez cilvēkiem dzīvot. Viņai jāmirst, Ja cilvēce bojā reiz ies. Un kā mēs, Savu vienīgo dzīvību mīlot, Saules mūžu vēl nāve grib darboties.
Nevienam cilvēkam nav tiesību tā atrauties no pasaules, lai aizmirstu par savu pienākumu kalpot tuvākajam.
Nakts iedrošinātas, parastās, sīkās dienas rūpes sāk milzt, augt un azsprosto mums ceļu uz miegu valstību.
Es atgriezīšos reiz ar gulbes spārnu vai arī mākoņmalā būšu, kur brīnumzaļš, kur baltin balts mans lauks ir iesakņojis manu mūžu.
Rakstniekam lielākais gandarījums ir tad, ja kāds, viņu lasot, ir sācis domāt, ja vien vispār ir spējīgs domāt.
Nu visa pasaule viens milzīgs dārzs, Kam pāri liecas debess plašums zils, Ar ziediem izrakstītas pļavas, ārs, Un svaigu sveķu smaržu elpo mežs. Kā lielā mīlā gribas rokas celt Pret ļaudīm, zvaigznēm, tālo debesi, No dievīšķīgās dabas spēkus smelt, Pret dienu iet ar gaišu dvēseli.
Tas, kurš nodara netaisnību, vienmēr ir nelaimīgāks par
to, kurš no tās cieš.
Darbs nedara kaunu cilvēkam; par nelaimi, dažkārt gadās cilvēki, kas apkauno darbu.

Dzejolis par naudu / dzejoļi