Dzejolis par ģimeni / dzejoļi

ODA POLKAI Tu no seniem, seniem laikiem Traka atlēci pie mums, Un mēs lecam sārtiem vaigiem, Nodreb visai mājai jumts. Mana pirmā mūzika, Ballē pirmais saules lēkts! It kā burvju krūze skan, Tajā dzīvesprieks un spēks. Sarauj drūmsejības valgus, Maija aukām līdzi smej. Krūtis skurbinošu malku Kā uz karstām oglēm lej. Cits pār āzi augstāk lec, Cits kā pūka uzlido, Sirdi jau ar plaukstu sedz, Taču – nepazīt vairs to.
Neizcel sevi un nepazemo citus. Nav zināms zem kura koka tava miesa pārvērtīsies pīšļos.

Es esmu viens. Es esmu neskaitāms. Tā brīvā gaisma, kurā vairs nav staru. Es nezinu, vai baznīca vai nams, vai varbūt gaismas tuksnesi es aru. Tas cita veids, kas neparasti nāk un pieteic sevi liels un neapjaušams. Kopš dienām jau nu viss ir citādāks. Viss atnāk pats. Ne izcīnāms, ne laužams. Es esmu viens. Es esmu neskaitāms. Es skaitīju un nonācu pie Viena. Jūs varat pārbaudīt: tur ir mans nams un mana izskaitītā vakardiena.
Esmu cilvēks ar astoņām čūlām, kas strādā par četrām čūlām atbilstošu algu.
Ja tu gaidi par savu darbu spriedumu no citiem, tad neesi tai darbā vēl pilnīgs, bet tikai māceklis.
Mēs mīļi un labi šai dienā, Bet pārejās? Tā nekas, Un tad-tad man prātā ienāk, Svētkos vien būt labam par maz.
Cerība - parasti slikts ceļvedis, kaut arī ir ļoti labs ceļabiedrs.
Īstā būtība izpaužas pārmaiņu gaitā.
Kas izdara pārkāpumu, tas to izdara pret sevi;
netaisnīgais, padarīdams sevi ļaunu, pats sev arī dara
ļaunu.
Ja kaut kam manī var nodarīt pāri, tad tā ir tikai miesa, taču šajā nedrošajā mājoklī mīt brīvs gars.

Dzejolis par ģimeni / dzejoļi