Dzejolis par ģimeni / dzejoļi

Visa mana pārliecība ir tikai ticība, un tā nāk no noskaņojuma, nevis saprāta.
Skūpsts ir skaists triks, ko daba radījusi, lai apturētu runāšanu, kad vārdi plūst pārpārēm.

Cepu, cepu kukulīti, Cepu lielu, cepu mazu; Vienu došu māmiņai, Vienu došu tētiņam. Ja vēl drusku atliksies, Pati gardi apēdīšu. Sūri, sūri, grūti, grūti, Pelnīt maizes kukulīti; Nava sūti, nava grūti Lupināt kukulīti. Paēduši, padzēruši Paldies Dievam pateiciet Par pieniņu, par sviestiņu, Par balti saules maizi.
Kas darbu nedara, tas pār darbu runā. Kas darbu nespēj,
tas darbu kritizē. Kas darbu dara, tas klusē, un darbs par
viņu runā.
Projām, projām pār aizsaules slieksni Dzīve aizsāktā mūžībā kāpj, Un nav vārdu, kas izsacīt spētu, Ko jūt sirds, pēc viņas kas sāp.
Šim vakaram - spožākās zvaigznes, Šim vakaram - baltākais sniegs, Bet spožāk par svecītēm eglē Lai sirdī plaukst cerību prieks.
Garlaicība starp diviem cilvēkiem nerodas no fiziskas kopā būšanas. Tam par iemeslu ir garīgā atšķirība.
Ilgu putni lai tavā paspārnē ligzdas vij un aiznes tavas dvēsles skanēšanu uz zemi tālo, vismīļo.
Mūsu mentālā sistēmā ir kāds spēks, kas pārsteidz ar savu
enerģiju, brīnumainu kustīgumu, ar savām iespējām virzīt
visas mūsu spējas, pakļaut visas mūsu kaislības,- bez
šaubām, tā ir iztēle.
Visi ziedi izziedēja, Papardīte neziedēja; Tā ziedēja Jāņu nakti Sidrabiņa ziediņiem.