Dzejolis par ģimeni / dzejoļi

Nospraustais mērķis ir brīvība; šīs balvas labad arī pūlos. Tu vaicāsi - kas tā ir par brīvību? Nebūt nevienas lietas, nekādas nepieciešamības, nekādu nejaušību vergam, nostādīt likteni vienā līmenī ar sevi. Ar to dienu, kad es
sapratīšu, ka esmu stiprāks par to, tas būs bezspēcīgs.
Pie varas esošiem patīk izlikties par normāliem viduvējiem
pilsoņiem. Normāliem viduvējiem pilsoņiem par nelaimi, tie
par tādiem arī izrādās.

Tēt, Tu man iedevi spārnus, Māt, Tu man iemācīji lidot, Lai visaugstākos kalnos, Es varētu aizspārnot..... Lai tur meklētu sapņus Kas debesis piepildīt māk, Kas visus lietainos mākoņus No manis prom aizgaiņā... Sapņus meklējot, mani satika Baltākā mīlestība, Tā – kalna virsotne augstākā, Un tikai man, tikai man lemta. Un vēl vairāk sajūtu spārnus, Tālu un ilgi es vēlos lidot, Bet tikai ar savu mīlestību. Bez tās es vairs nespēju dzīvot... Paldies, tēt, ka devi man spārnus. Paldies, māt, ka mācīji lidot....
Samierināšanās ar ienaidniekiem liecina tikai par sagurumu cīņā, par bailēm no sakāves un par vēlēšanos ieņemt izdevīgākas pozīcijas.
Acīmredzams ir tas, ka garīgums par sevi nekalpo par nemirstības pierādījumu.
Bēdas ir cilvēka pāreja no lielākas pilnības uz mazāku.
Monarhija ir Klusais okeāns, bet demokrātija - ar zemūdens klintīm nosēta, kuģu vrakiem pārpildīta vētraina jūra.
Dīvaina būtne ir cilvēks: viņš bēdājas par zudušu
bagātību, bet paliek vienaldzīgs par to, ka viena pēc
otras pazūd nebūtībā viņa mūža dienas.
Mīlēt cēlus cilvēkus, kas man ir visapkārt, un izvairīties no cietsirdības, priecāties par veiksmi, ar godu paciest neveiksmi un to atcerēties, lai savlaicīgi aizmirstu, - lūk, mans optimists.
Par vērtību mēs saucam nevis to, kas nāk no lietām pašām, bet to, ko tajās ieliekam.

Dzejolis par ģimeni / dzejoļi